User & password
Gadījās šodien piekāpt Latvijas bankā - kur naudiņa dzīvo. Nu, tajā jaunajā un smukajā stikla un akmens ēkā.
Pārkings mirstīgajiem tur ārpusē nav paredzēts, tāpēc nācās aiz stūra iestumt auto kādā kabatiņā, balansējot uz likuma robežas. Toties tas deva izdevību tuvoties arhitektūras brīnumam lēnītēm un novērtēt tā diženumu. Ojā, ojā. Mirdz un laistās.
Tuvojoties milzu durvīm, ievēroju, ka tās ir veramas. Paspēju nospriest - re, moderni, neautomātiskas durvis, enerģiju taupa un tā. Tomēr nekā: durvis pēkšņi nokrakšķ un šņākdamas atveras, ielaižot mani askētiskā akmens vestibilā, kur uz metāla kājiņas rotājas mani interesējošais uzraksts par kredītreģistra pieejamību otrajā stāvā.
Kamēr cenšos ieraudzīt eju uz otro stāvu, blakus nočerkst robotizēta balss: ko vēlaties? Izrādās, aiz bieza bruņustikla sienas uz mani blenž apsargs, kura seja neizdibināmi balansē starp nīgrumu un stingrību. Trīcošām rokām izvelku pasi un nododu to sardzes rīcībā ar sarežģīta atvilktņu mehānisma starpniecību. Kamēr apsargs novērtē manas pases atbilstību normām, ievērtēju, cik smalki izskatās apsardzes telpa - garena, ar stikla sienām, kuras sniedz lielisku pārskatu pār tuvāko apkārtni. Augstākā klase. Starp apsargu un mani aiz stikla uz mani notēmēta iespaidīga izskata novērošanas kamera, kuras sūtītais attēls šobrīd droši vien tiek salīdzināts ar Interpola elektroniskajiem reģistriem.
Pēc brītiņa dabūju atpakaļ pasi un man norāda uz vēl vienām varenām durvīm, caur kurām nonāku granīta kāpņu telpā. Aizraujoši. Uzkāpju otrajā stāvā un nonāku stiklotā foajē, kur aiz plašiem, droši vien bruņotiem logiem atrodas gandrīz ikdienišķa izskata birojs. Silti, gandrīz karsti - tātad milzu stikla sienas sadarbībā ar debesu spīdekli dod savu artavu dezodorantu un gaisa kondicionieru noietā.
Interesanti, ka visu laiku uzkrītoši smaržo pēc ceptām desiņām.
Aiz stikla tūliņ pienāk sieviete un pastumj man veidlapu, kuras aizpildīšana aizņem tieši tikpat daudz laika, cik pases nokopēšana. Tomēr tante nav mierā ar manu veikumu un liek parakstīties akurāt kā pasē. Paraksts nedrīkstot mainīties! Palūdzu lapeli un minūtes trīs vingrinos parakstīties kā 2004ajā. Beidzot mana dīdītāja izskatās apmierināta, pievāc papīrus un liek piesēst.
Noguris pēc parakstīšanās treniņiem, iekrītu dziļā klubkrēslā. Jāpagaida. Desiņu smarža sāk kļūt šķebīga. Aiz stūra iznirst apsargs un palūr uz mani, liekas - tūliņ grābs ciet. Tomēr nē, viņš pieiet pie kāda loga un sāk bakstīt tur piestiprināto mikrofonu, kurš šņāc un pārraida kādas iekštelpas skaņas fonu.
Nepaspēju vēl telefonā izlasīt visus tvitera jaunumus, kad tante ir atpakaļ ar trim apdrukātām lapām. Mans kredītņēmēja dosjē! Uzdrukāts uz ēkas gaisotnei atbilstoša ārkārtīgi kvalitatīva papīra, kurš droši vien būtu apzeltīts, ja tas netraucētu salasāmību.
Mulsi manos uz smagnēji glaunās ēkas izeju. Fū, brīvībā! Tagad jau varu pasmaidīt. Par ko? A par to, ka skarbajam apsargam uz pogām nosētās vadības pults bija uzlipināta dzeltena lapiņa, uz kuras starp citiem rokraksta ķeburiem izcēlās dubulti apvilktas norādes: "user" un "password".
Arī tur strādā cilvēki.
Par piedāvātājiem
Vakar zvana mobilais - nepazīstams numurs. Atbildu mazliet satraukts - mazums, kāds perspektīvs uzņēmums manu CV internetā atradis par interesantu esam - halo? A tur meitene, dikti jau pieklājīga, sāk interesēties, vai es stādot un audzējot puķītes. Nu jā, saku, ir tāda lieta. Iekšā vai ārā - šī prasa. Nu labi, lai būtu ārā - izgāšgad tak gandrīz galu dabūju, rokot akmeņainajā zemē puķudobei bedri. Nu redz, tā meitene, uzņēmums esot izveidojis informatīvo materiālu par dažādiem augiem, to audzēšanu, stādīšanu... īsāk sakot, šie piedāvā pa pastu regulāri saņemt kartiņas ar noderīgu informāciju par dārzniecības priekiem. Apgaismoju viņu, ka man ir priekšstats par šāda informācijas iegādes veida ekonomiskajiem aspektiem, bet meitene neatlaižas - pirmos trīs kartiņu komplektus 15 latu vērtībā viņi taču dodot bez maksas, tikai pasta sūtījumi esot jāapmaksā (trīs lati). Saku - aj, trīs lati arī ir nauda, turklāt vēl uz pastu braukt ... Jā, bet neko nevarot darīt, tur līdzi esot lielā mape, ko nevarot ielikt pastkastītē. Iesaku sūtīt bez mapes, uz ko meitene satraucas - a kur tad es likšu kartiņas? Nu kā, saku, man mājās mapes ir! Nē, tā nevarot, viss nākot komplektā. Jūtot, ka slīdu laukā no valgiem, meitene nolasa man veselu rindu priekšrocību, kuras caur viņu produktu padarīs mani par veiksmīgu, izstāžspējīgu agrikultūristu ar zaļiem pirkstiem. Mani tas nez kāpēc dikti uzjautrina (nabaga meitene!) un, smieklus valdot, saku - ļoti jauki, skan burvīgi. Jūtu, ka laiks pāriet pretuzbrukumā. Jautāju - kur ņēmāt manu mobilā telefona numuru? Atbilde skan ātrāk nekā būtu nepieciešams, lai nerastos aizdomas: viņiem dators ģenerējot astoņciparu skaitļus. Jauki, jauki; tēloju raizes - bet ko tad, ja jums gadās piezvanīt ministru prezidentam? Meitene izrādās drosmīga - nu tad ar viņu arī runāšot (iedomājos, kā Dombrovskis valdības sēdē ar roku pie vienas auss un telefonu pie otras čukst: koa? kas? kādas puķes?!). Šis ir piemērots mirklis noslēgumam, tāpēc novēlu viņai veiksmīgi pielauzt Dombīti uz agronomu kartiņām pa pastu, un meitene, nezaudējot cieņu, ar virkni pieklājības frāžu atvadās.
Tā viņš bija ar to telemārketingu.
***
Vakarā vajadzēja iebraukt aptiekā pēc vitamīniem un klepus sīrupa. Nospriedu, ka lielaptieka būs pašā reizē, tāpēc nomērķēju uz Mēness aptieku Molā. Ja neesat bijuši, tur aptieka ir tāda vidēja pagasta centra pārtikas veikala izmērā. Sirdzēji staigā pa ejām un laimīgi krāmē ratos medikamentu kaudzes.
Jau ieejot šajā bodē, saprotu, ka vajadzēja iet citur, jo saaukstēšanās šobrīd ir modē un mani uzlūko veselas divas nomāktu sirdzēju rindas pie kasēm. Saceros, ka sastrēgums uzsūksies, kamēr izvēlēšos vitamīnus. Dodos pie attiecīgajiem plauktiem.
Ar vitamīniem ir problēmas. Ko tu kā nespeciālists vari tur saprast? Ejā stāv tante dzīvniekbendētāju apģērbā (kažokā) un pa telefonu kādai paziņai un (netīši) veikalā esošajiem sirdzējiem skaļi stāsta savu dilemmu: ko? Jā! Šitos te marsiešus... a viņi garšīgi? Nē? Citus? Vajag, lai izskatās smuki... Hmmm...? Vabūt tos multi? Nē? Varbūt šitos lācīšus?
Situāciju atrisināt ierodas kāda sieviete oranžīgā ķitelī, tā laikam konsultante. Tāda kautra sievietīte, pēc izskata iebiedēta - akurāt kā mūsu apkopēja. Viņa mēģina palīdzēt sievietei ar telefonu, bet nevar īsti saprast, ar ko tā sieviete runā - ar telefonu vai ar konsultanti, tāpēc iebiedētā sievietīte samulst, nostājas ejas vidū un gaida, kad būs vajadzīga. Izmantoju gadījumu un pavelku viņu sānis, saku - mani interesē vitamīni profilaksei un pēc slimošanas. Imunitātes stiprināšanai? Jā, jā. Topu izlēmīgi ap stūri aizvests pie dārgajiem vitamīniem, rakstīts - imunitātes stiprināšanai. Forši. Padārgi gan. Prasu - cik ilgam laikam pietiks? Tieku informēts, ka mēnesim, nē, vairāk, nē, pag... pats paķeru paciņu, rakstīts, ka 2-3 tabletes dienā, paciņā 30 tabletes. Diez kas nav. Prasu, kas vēl ir? Man rāda citu paziņu - šitie esot ļoti labi! Un tie? - rādu cita ražotāja iepakojumu. Tie arī labi! Beigās noprotu, ka vitamīni, ko pašā sākumā skatījos, varētu sanākt visizdevīgākie, rādu tos: un šitie? Jā, jā - labi, tie ļoti labi. Šis atgādina kaut kur lasītu pastāstu par biznesu ar ķīniešiem, kuri uz jebkuru jautājumu smaida un saka jes vai verī gud.
Manos uz kasi. Kad pienāk mana rinda, nospriežu, ka aiz letes kāds ne pārāk blīvi iepakots medikaments laikam izgaro kaut ko nomierinošu, jo pārdevēja izskatās pārlieku rimta. Monotonu balsi, puspievērtām acīm viņa aizslīd pēc prasītā klepus sīrupa, bet pa ceļam aizmirst solījumu parādīt dažādus, atgriežas ar vienu, kuru tūliņ iedrukā čekā un pieprasa no manis maksāšanas līdzekli.
Vēl pāris mirkļi - un manos prom no šīs apsēstās vietas. Uz Rimi pēc rupjmaizes un ķiplokiem.
Būtu vecis, krautu pa ģīmi.
Āboli. Ne tie, kas uz datoriem, bet tie, kas ripo un kuros var iegrauzties.
Man diemžēl nepieder liels ābeļdārzs, tālab nākas vien meklēt uzticamus andelmaņus, kuri šos iekārotos augļus pārdod (vēlams vietējos). Rudenī pamanījos pusdienlaikā aizšmaukt uz Centrāltirgu. Ābolu tur pulka un tirgotāji tik' slavē - vietējie ābolīši! Jaunais cilvēk, nogaršojiet, garšīgi ābolīši, saldi, veselīgi, tādus ēdīsiet - būs figūra vo' un ģīmis kā eņģelim. Var jau būt. Bet kaut kā tie ābolīši tādi kraupaini šoruden bija. Dzidrie pasīki, citi padārgi - nu ko tu padarīsi?
Bet trakāk ir ar pārdevēju sejām - es būtu pārlaimīgs, ja tirgus sieviņu izskats rosinātu mūžīgu uzticību, tomēr vairums tirgotāju - nez, vide tāda? - ar savu izskatu paļāvību neiedveš. Mute runā - pērciet, jauki ābolīši, bet acīs lasāms - ko lūri, vai nu pērc, vai kāto tālāk! Vai arī smeldzīgs izmisums - nu pērc, pērc taču ...
Paeju uz vienu pusi, uz otru - laikam būšu atradis pieņemamu leti. Karājas lapele ar uzrakstu - kaut kāda tur saimniecība, jau vairs neatceros. Rožkalni, vai. Un bilde, kur pārdevēja pati lepni stāv ābelēm blakus. Noticēju. Pagaršot iedod un tā - saku, okei, dodiet man kilo tos un kilo šitos! Vai, ko tad nu es, reku jums maisiņš, salasiet sev tos smukākos. Smuki jau visi, bet viltību attopu tikai vēlāk, kad dodos prom ar reizes divas vairāk āboliem nekā biju iecerējis. Tā ir ar to "salasiet sev smukākos".
Tad atnāca ziema un tirgus tantes pazuda pažobelēs. Nācās lāpīties ar lielveikala āboliem - cenšos meklēt vietējos, bet tie ar retiem izņēmumiem dīvaini garšo un ar biezu mizu apauguši.
Bet tad man palaimējās.
Biju sestdien piestājis Ķegumā pie tā foršā žāvēto vistiņu veikala - ja sanāk garām braukt, piestājiet, tur ir veģetāriešu murgi un gaļēdāju augstākais piepildījums. Bet ne par to - izrādās, ka sestdienās veikalam līdzās turpat pie dabīga izmēra mākslīgā zirga stāv busiņš, kurā pavisam atklāti tiek tirgoti Latvijas āboli! Visādas zortes, mērenas cenas - eh, un diena ir izdevusies! Protams, onkulis busiņā dod maisiņus - salasiet sev smukākos, bet es jau mācīts, lasu ar mēru, ar mēru.
Šeit atkāpe - vēlāk uzzināju, ka pie šī onkuļa pirkušies arī paziņas. Šim ābolpārdevējam ir šāds niķis: tu sakrāmē ābolus, viņš nosver - sanāk, teiksim, divi astoņdesmit. Onkulis gādīgi saka - nu re kā, es jums pielikšu vēl divus klāt, lai sanāk apaļš cipars! Kurš tad iebildīs? Kas tur - pāris āboli, lai jau liek. Bet onkulim andele.
Nu vo, bet manu izlasi onkulis uzlika uz svariem un teju vai sāpināts teica: vaīī, re kā jums sanāca - tieši pieci lati! Bet es neattapu, kāpēc viņš tāds ne pārāk priecīgs.
A citiem ar šo onkuli vēl jautrāk bija gājis. Drauga sieva, prātīga meitene būdama un ābolu estētisko pusi augstu novērtēdama, esot uzdevusi šim pašam onkulim acīmredzot ne pārāk pieklājīgu jautājumu: vai tiešām vietējie āboli? Onkulis esot strauji pieklusis, pāris mirkļus aizvainoti noskatījis pircēju un tad teicis: būtu vecis, iekrautu pa ģīmi!
Bet āboli bija tiešām garšīgi.